Bambeross ir atpakaļ! :)

2011-07-08, Kārlis Daugavietis

Šodien tieši 14:00 ugusdzēsēju automobīlis ar Hariju Silu pie stūres veiksmīgi sagaidīts! Neskatoties uz to, ka 30 km pirms robežas tam pārsprāga riepa un robežsargiem radīja izbrīnu Ķīnas tehniskās apskates talons, ceļotāji ir mājās un auto uz Latvijas zemes. Kuplais sagaidītāju pulciņš sirsnīgi sagaidīja ceļiniekus, sveica ar ziediem un šampanieti. Sniegta arī ierašanās intervija Latvijas televīzijai.

Visi, kuri girb aplūkot Mongolijas stepēs noputējušo Bamberosu, to vēl var izdarīt - līdz svētdienai tas atradīsies Motormuzeja teritorijā.

Ierašanās Rīgā - PIEKTDIEN 14:00 MOTORMUZEJĀ!

2011-07-07, Kārlis Daugavietis

Kā zināms, ceļinieki straujeim soļiem tuvojas mājām.

No Harija saņemta ziņa, ka ekspedīcija Singapūra - Rīga plāno sasniegt Rīgu piektdien, 8.jūlijā.
Sagaidīt ceļotājus varēs Rīgas motormuzejā 14:00.

Uz sagaidīšanu aicināti visi, kas sekojši Bamberosa gaitām un grib klātienē satikt ceļotājus.

Maskava sasniegta

2011-07-06, Harijs Silis

27. jūnijā pēc iebraukšanas Krievijas Kalnu Altaja novadā mēs jūtamies, kā atgriezušies civilizācijā. Kontrasts vismaz ceļu ziņā ar Mongoliju ir liels. Izlemjam, ka mums pienākas atpūtas diena, un apmetamies grūti piebraucamā kempingā, kalnu ezera krastā. Vakarā beidzot varam kārtīgi nomazgāties pirtī un izpeldēties aukstajā kalnu ezerā.

28. jūnijādodamies pārgājienā pa tuvējiem kalniem un makšķerēt uz kalnu upi. Altaja kalni ir pārsteidzoši skaisti. Blakus nenokusušam sniegam ir krāšņu, daudzkrāsainu puķu pļavas. No virsotnes, kur uzkāpjam, redzami 22 kalnu ezeri.

29.jūnijā nesteidzoties braucam pa Altaja kalniem. Pa ceļam apskatām daudzus ūdenskritumus un seno cilvēku klinšu zīmējumus.

30.jūnijā veicam ap 500 km pārbraucienu līdz Novosibirskai, kur no mums atvadās 4 ekspedīcijas dalībnieki, kas lido mājās.

1. jūlijā veicam ap 700 km garu pārbraucienu līdz Omskai.

2. jūlijā veicam ap 850 km garu pārbraucienu līdz Jekaterinburgai, kur apmetamies vasarnīcā pie Nikolaja Lantuha, kas ir piedalījies šīs ekspedīcijas divos pirmajos posmos – pa Ķīnu un Indoķīnu. Viņš un viņa ģimene mūs laipni uzņem savā ārpilsētas vasarnīcā.

3. jūlijā Nikolajs mūs ved ekskursijā pa Jekaterinburgu, kas ir viena no lielākjām un attīstītākajām Krievijas pilsētām. Tāpat mums ar lielu lepnumu tiek parādītas pašu būvētās 6x6 piedziņas ekspedīciju mašīnas „Makar”, kas ir spējīgas braukt gandrīz visur un pateicoties milzīgajiem riteņiem ir pat peldošas. Vakarā atvadāmies no Nikolaja un līdz tumsai paspējam šķērsot Eiropas – Āzijas robežu Urālu kalnos.

4. jūlijā veicam ap 800 km pārbraucienu un saulrietā sasniedzam Kazaņu, kas pēdējā laikā ir ļoti sakopta un uz mums atstāj lielu iespaidu. Kazaņas kremlis un tā teritorijā esošās būves ir nesen remontētas. Kremļa teritorijā draudzīgi sadzīvo nesen no marmora uzcelta, milzīga, musulmaņu mičete un pareizticīgo baznīcas.
Ārpus kremļa mūs pārsteidz nesen būvētais zemkopju nams. Šobrīd Kazaņa ir pilsēta, ko ir vērts apskatīt!

5.jūlijā, pēc kārtējā 800 km pārbrauciena, no Kazaņas, 4 autoekspedīcijas dalībnieki un mašīna vēlu vakarā sasniedza Maskavu!

Mājupceļš

2011-07-03, Kārlis Daugavietis

No Harija saņemta ziņa, ka ceļotāji straujiem soļiem tuvojas mājām, tik tāl jau sasniegta Jekaterinburga.
Dienā pieveicot ap septiņiem simtiem kilometru, plānots Rīgu sasniegt nākamās nedēļas beigās - piektdien vai sestdien. Mašīnai tehnisku problēmu nav, arī dalībnieki jūtas labi.

Plašāka informācija sekos tuvākajā laikā.

Esam Krievijā

2011-06-27, Harijs Sils

22.jūnija rītā no Cecerlegas dodamies prom dienvidu virzienā pa mazu kalnu celiņu uz Bajanhongoru. Vietējie saka, ka ceļš esot labs. Tas viņu izpratnē laikam nozīmē – izbraucams. Līdz pirmajam ciemam – Bulgan braucam ar ātrumu ap 30 km stundā. Ciemā vietējie mazliet izbrīnīti par mūsu domu braukt tālāk uz dienvidiem, bet saka, ka ar mūsu mašīnu tas droši vien ir iespējams, tikai mums jārēķinās ar to, ka būs jābrauc pa stāvām kalnu nogāzēm un vismaz 20 reizes jāšķērso kalnu upes pa brasliem. Par braslu dziļumu viņu domas dalās, - vieni rāda līdz ceļiem, vieni līdz jostasvietai, bet kāds, par laimi mazāks augumā, rāda līdz kaklam. Mūs tas nebaida, jo tāpēc esam Mongolijā. Aiz Bulgan ciema ceļš tiešām kļūst grūtāk braucams. Mūsu vidējais braukšanas ātrums nokrīt līdz 15 km stundā. Mašīnai jāpārvar vairākas stāvas nogāzes un daudzas reizes tā ir tuvu gāšanās robežai. Vairākas reizes jāšķērso kalnu upe pa brasliem.
Ap pusdienlaiku pa stāvām nogāzēm pārbraucam kalnu pāreju un nokļūstam Tuc upes ielejā. Visapkārt ir milzīgas kalnu pļavas ar lieliem jaku, zirgu un aitu ganāmpulkiem. Ik pēc pāris kilometriem uzbūvētas jurtas, kur dzīvo gani. Braucot pa ieleju rodas iespaids, ka tieši tāpat šeit izskatījās arī Čingishana laikos. Ik pa brīdim mums pa brasliem jāšķērso Tuc upe. Brasli paliek arvien dziļāki un platāki, bet upe brīžiem sazarojas un mēs ik pa brīdim pazaudējam celiņu, kas šeit ir ļoti nosacīts. Kādā brīdī, kad šādi bezcerīgi maldāmies mums uzsmaida veiksme. No tuvējām jurtām pie mums skrien mongoļi un lūdz, lai tālāk braucam kopā ar viņu GAZ, kurā savu iedzīvi un jurtu sakrāvusi kāda ģimene, kas pārvācās uz citu vietu. Jau pēc brīža saprotam, ka mums tiešām noveicies, jo GAZ mums kalnu upes braslos brauc pa priekšu un rāda ceļu pāri upei tādās vietās, kur mums pat prātā nebūtu ienācis braukt. Bez tam braslus, kas paliek arvien dziļāki pirms mums izlūko divi mongoļi – viens ar zirgu, viens ar motociklu. Kādā braslā mongoli ar motociklu upe apgāž un sāk nest prom, bet otram mongolim ar zirgu izdodas viņu no upes izvilkt. Kad satumst sasniedzam braslu, kas mums šķiet nepārvarams un blakus tam apstājamies nakšņot mašīnā.

23. jūnija rītā dienas gaismā ieraugot braslu tas vairs nešķiet tik briesmīgs un nepārvarams.
Mēs piesienam GAZ garā trosē un dodamies upē pirmie. Straume ir ļoti spēcīga un ūdens mašīnai ir pāri bamperam, tomēr braslu pārbraucam bez problēmām, tad izvelkam arī GAZ, kura motors jau sācis ūdenī rīstīties. Pēc divām stundām, pārvarējuši vēl pāris braslus sasniedzam Bajanhongoras pilsētu. Papildinām savus pārtikas krājumus un dodamies uz rietumiem pa Gobi tuksneša nomali. Tuksnesis šajā gadalaikā kļuvis zaļš un daudzviet tajā redzami ganāmpulki. Mēs atkal braucam pa mongoļu haiveju – pa tuksnesi kilometra platumā ved vismaz 10-20 paralēli celiņi. Katrs var izvēlēties sev piemērotāko. Tuvojoties vakaram saprotam, ka esam nomaldījušies, jo tuvākajā apkārtnē vairs nav redzami paralēli celiņi. Līgo vakaru nsvinam tuksneša vidū pirms tam pa celiņu salasot dēļu galus jāņu ugunskuram.

24. jūnijā turpinām virzīties pa pustuksnesi rietumu virzienā un pusdienlaikā sasniedzam Altaju – pilsētu Altaja kalnu grēdas pašā dienvidaustrumu galā. Līdz vakaram turpinās vienmuļš brauciens pa pustuksnesi, līdz kādā brīdi mūsu mašīna atrod uz ceļa dziļu, asu bedri. Kalnu bezceļos mašīnas kabīne ir stipri cietusi un pēc trieciena gandrīz izlido mašīnas vējstikls. Tas pabīdās par dažiem centimetriem uz kreiso pusi un saplaisā. Skaidrs, ka mums steidzami nepieciešami remontdarbi. Stiklu ieliekam vietā un lēnām kustamies Darvi ciema virzienā, kur mums izdodas atrast ļoti labu mongoļu metinātāju, kas ar primitīvu metināmo aparātu sametina mašīnas kabīnes rāmja plaisas. Paēduši ciema krogā nakšņojam pie sālsezera.

25. jūnijā turpinām braukt pa mongoļu tuksneša hajveju un pusdienlaikā sasniedzam Hovdas pilsētu. Mūs klāj putekļu kāta un ļoti gribas nomazgāties, bet izrādās, ka divās pilsēteles viesnīcās visas vietas ir aizņemtas. Dodamies uz pilsētas baseinu, kas mums sagādā nelielu pārsteigumu, jo ūdens tajā ir tikai ap + 18 grādu silts. Neskatoties uz to vietējā jaunatne tajā peldas uz nebēdu un arī mēs kādu laiku paplunčājamies. Nakšņojam kalnos, upītes krastā.

26. jūnijā pa mongoļu kalnu haiveju sasniedzam Olgi pilsētu, kur pabaudām vietējā tirgus eksotiku. Līdz vakaram ik pa brīdim apstājoties pie kalnu ezeriem un lai pavērotu tuvējās sniegotās virsotnes sasniedzam Tsaganuur robežpunktu.

27. jūnija rītā sešu stundu laikā mēs šķērsojām Mongolijas - Krievijas robežu Tašantā, Altaja kalnos, un nu tikai viena, bet liela, valsts, šķir mūs no Latvijas. Visi autoekspedīcijas dalībnieki jūtas labi un arī mašīna, kurai pastāvīgi tiek veikti nelieli remonta un apkopes darbi, ripo labi.

Atkal uz riteņiem

2011-06-24, Harijs Silis

19. jūnijā no Mongolijas galvaspilsētas Ulanbātoras tika uzsākts šīs ekspedīcijas noslēdzošais posms ar mērķi sasniegt Rīgu. Šobrīd plānojam, ka atlikušie 7- 8 tūkstoši kilometri tiks veikti 3 nedēļās un Rīgu mēs sasniegsim ap 10 jūliju. Šajā ekspedīcijas posmā piedalās 8 dalībnieki – Juris Paulovičs, Jānis Kļaviņš, Jānis Stepānovs, Jānis Lazdāns, Arnis Trūps, Jānis Čaune, Kārlis Sils un Harijs Sils.

Pateicoties Kazahstānas vēstniecības darbiniekiem, kas uzņēmās rūpes par mūsu mašīnas novietošanu, tā ir pilnīgā kārtībā un nekas nav pazudis. Viņi mūs sagaida lidostā un palīdz aizkļūt līdz dzelzsbetona rūpnīcai, kur stāv mašīna. Visu mazliet aptumšo tas, ka tikai vienam no mums atnākusi bagāžas soma.
Pirms sākam braukt tiek veikti nelieli mašīnas remontdarbi – savedam kārtībā degvielas padeves sistēmu un sniega vētras izlauztās mašīnas durvis. Līdz vakaram vēl paspējam aizbraukt uz 40 kilometrus attālo Teležas dabas parku un apskatīt gigantisko Čingishana statuju, kas darināta no 700 tonām nerūsējošā tērauda. Piedalāmies arī nelielā glābšanas operācijā, izvelkot no straujas kalnu upes gandrīz līdz jumtam nogrimušu mongoļu džipu.

20.jūnijā , Ulanbātorā, veicam pēdējos sagatavošanās darbus, lidostā saņemam mūsu paklīdušo bagāžu , iepērkam pārtiku un dodamies 350 kilometrus garā pārbraucienā pa Mongolijas plato līdz senajai galvaspilsētai Karakorumai (Harhorin). Karakorumu sasniedzam jau tumsā un pēc nelieliem meklējumiem mums naktsmītnei izdodas sarunāt divas jurtas.

21. jūnijā apskatām Krakorumas budistu tempļu kompleksu, kas ir viens no diviem UNESCO aizsargātiem objektiem Mongolijā. Tempļi izvietoti gandrīz kvadrātkilometru lielā platībā, kuru ieskauj biezs mūris ar stūpām līdzīgiem tornīšiem. Mašīna ripo labi, un līdz vakaram pa dažādiem ceļiem sasniedzam Cecerlegu, no kurienes pāri kalniem plānojam doties uz Gobi tuksnesi. Jāpiezīmē, ka Mongolijas plato jūnijā izskatās daudz labāk nekā aprīlī. Mums apkārt plešas milzīgas zaļas pļavas, kur ganās neskaitāmi zirgu, govju, jaku, kazu un aitu ganāmpulki.

PĒC PIECU DIENU PĀRBRAUCIENA PA MONGOLIJAS PLATO ATGRIEŽAMIES ULANBĀTORĀ

2011-04-30, Harijs Silis

Kad Mongolijas plato sākas sniega vētra, tā ir vieta, kur labāk neuzturēties. Mūsu mašīna pēc savas uzbūves ir radīta, lai darbotos siltos laika apstākļos. Arī tās salona apsildes sistēma ir ļoti simboliska. Lai no rīta iedarbinātu mašīnu, aukstos laika apstākļos, parasti ir nepieciešama neliela padarbošanās, bet šoreiz to varējām tikai pēc 3 stundu darba, kad izmēģinot visu iespējamo galu galā pēc Arvīda Renča idejām nedaudz pārbūvējām mašīnas degvielas padeves sistēmu. Tikai tad pēc ievilkšanas mašīnu izdevās iedarbināt. Neapsildāmais mašīnas salons bija vienīgā vieta, kur uz brīdi varēja patverties no stiprā vēja un sniega. Tādu dabas stihiju, kad, sniegs, milzīgās masās, tiek lielā ātrumā dzīts pilnīgi horizontāli, mums vēl nebija gadījies redzēt.

 
25.04. Izbraucam uz Rietumiem no Ulanbatoras. Sākumā 200 km braucam pa asfaltētu šoseju, kas ir vislabākā līdz šim pa ko braukts Mongolijā. Vēlā pēcpusdienā sasniedzam Mongolijas ģeogrāfisko centru, kas atrodas kalnos netālu no Burdas ciema. Burdas ciemā, kur ceram atrast kādu naktsmītni mūs vietējie uzņem ar aizdomām. Vietējais milicis uzreiz prasa pases un mašīnas dokumentus, tāpēc izlemjam, ka kaut arī tuvojas vakars, būs prātīgāk braukt uz tuvāko pilsētu Arvaikēru.
 
26.04. No Arvaikēras veicam pārbraucienu galvenokārt pa maziem zemes celiņiem līdz Hužirtai,kur tiekam laipni uzņemti robežsardzes veterānu ārstniecības centrā. Centra menedžeris mums kā
naktsmītni piedāvā jurtu. No šādas iespējas nevaram atteikties, bez tam vakarā centra zālē notiek robežsardzes ansambļa koncerts uz ko tiekam uzaicināti. Kaut arī uz koncertu dodamies vairāk pienākuma pēc, tas mums galu galā tīri labi patīk. Arī vietējā publika izrāda neviltotu sajūsmu. Pirms gulētiešanas jurtas krāsniņā uzcepam kartupeļus un pavadām diezgan vēsu nakti uz cietajām jurtas koka gultiņām.
 
27.04. Veicam pārbraucienu līdz Harhorinai, kur kādreiz bijusi senā mongoļu galvaspilsēta Karakoruma. Šeit labi saglabājušies senās pilsētas mūri un budistu tempļi. Līdz vakaram sasniedzam Cecerlegu, kur pie tempļa notiek kaut kādi reliģiskie svētki. Svētceļnieki šķiet ieradušies arī no citām pilsētām.
 
28.04. Pa maziem celiņiem dodamies Ogi ezera virzienā. Pa ceļam apskatām daļēji pamestas ogļu šahtas. Kad no ezera mūs šķir tikai Orhan upe mēs atduramies pret pussabrukušu koka tiltu. Pa to mēs droši vien tāpat nebūtu riskējuši braukt pāri, bet tas, par laimi, nav iespējams, jo uzbraukšanu uz tilta aizšķērso saslēgti metāla cauruļu „šlagbaumi”. Brīdi padomājuši nolemjam virzīties pa upi uz leju, kur redzamas dažas automašīnu pēdas. Pēc 2 km atduramies pret ciņainu apvidu, kas izrādās ir veca upes gultne. Pēc nelielas izlūkošanas izlemjam, ka šai vietai varam pārbraukt, bet uzbraucot uz ciņiem mašīna sāk nepielūdzami grimt un saviem spēkiem vairs kustēties nespēj. Tuvojas vakars un gaidīt nav ko. Sākam rakt, bet Arvīds dodas uz veco tiltu pēc dēļiem. Pa gabalu redzam, ka tiklīdz viņš paņēmis dēļus pie viņa piebrauc trīs mongoļi ar diviem motocikliem. Izrādās viņam piedraudējuši, ka viņu piekaus un pēc tam nošaus par tilta dēļu zādzību. Visu izlabo Arvīda piedāvātie 5 USD un pēc brīža vietējie ar močiem palīdz atvest nepieciešamos dēļus un paši aktīvi iesaistās mašīnas glābšanas darbos. Pēc brīža nezin no kurienes uzrodas mocītis ar vēl diviem mongoļiem, kas arī piesakās palīdzēt. Kopā cīnāmies gandrīz 4 stundas un tad ar skaļām gavilēm mašīna beidzot nokļūst uz cietas virsmas. Mongoļu palīgi ir godīgi

Ar tumsu strauji krītas gaisa temperatūra. Par laimi pēdējie 80 km ir pa asfaltētu šoseju un pa celiņiem gar to vietās kur tā vēl nav uzbūvēta. Kad sasniedzam pilsētiņu, izrādās, ka tur vienalga nav īsti kur palikt. Pārguļam kaut kādā mājelē pie benzīntanka, kopā ar diviem mongoļu šoferiem.
 
29.04. Pa nakti mājelē kļūst ļoti auksts un no rīta ir redzams arī aukstuma iemesls. Pūš ļoti stiprs vējš un snieg sniegs. Mašīnu mums izdodas iedarbināt tikai pēc 3 stundu ilgas ņemšanās, kad šķiet, ka mums tūlīt sāksies hipotermija. Par laimi līdz Ulanbātorai mums atlikuši tikai 200 km laba asfaltēta ceļa. Redzamība braucot brīžiem ir tikai kādi 10 – 20 metri. Daudzviet uz ceļa ir sapūsta pusmetru bieza sniega kārta. Par laimi, kad mašīna ir iesilusi, tā strādā normāli un mēs bez starpgadījumiem sasniedzam Ulanbātoru, kur novietojam mašīnu rūpnīcas teritorijā, kur apsargājamu stāvvietu mums sarūpējuši Kazahstānas vēstniecības darbinieki.
 
Līdz ar to šo ekspedīcijas posmu var uzskatīt par pabeigtu!
 
Mēs uz Rīgu izlidojam pirmdien 02.05 un Rīgā no Maskavas paredzēts ielidot plkst. 12.25.
 
Pie mašīnas ar jaunu komandu paredzēts atgriezties 15.06. Līdz 06.07. paredzēts cauri Mongolijai un Krievijai sasniegt Latviju.

ULANBĀTORA SASNIEGTA!

2011-04-23, Harijs Sils

22. aprīļa vakarā ekspedīcijas Bangkoka – Rīga komanda ir sasniegusi šī ekspedīcijas posma galamērķi –Mongolijas galvaspilsētu Ulanbātoru. Tas paveikts nedēļu pirms plānotā termiņa, jo, drošības apsvērumu dēļ, atkāpāmies no sākotnējā maršruta cauri Gobi tuksnesim. Mongolijas „ceļi” mūs pārsteidza nesagatavotus, jo, piemēram, viens no galvenajiem valsts autoceļiem, kas no Ķīnas robežas ved uz Ulanbātoru ir brīva improvizācija pa pustuksnesi. Ceļš ir visur, brauc kur gribi. Pirmajā vakarā pēc iebraukšanas no Ķīnas 220 kilometrus veicām 8 stundās un ap 3 naktī sasniedzām Sanšeidu. Braukšanas virzienu noteicām pēc kompasa un šad tad arī pēc elektrības līnijas, ko tumsā ik pa brīdim pazaudējām .

Pa dienu uz šī „ceļa” orientēties jau bija krietni vieglāk, jo bija redzama dzelzceļa līnija, kas ved uz Ulanbātoru. Tikai pēdējie 200 kilometri pirms Ulanbātoras ir šaurs asfaltēts celiņš, kas pēc kratīšanās pa putekļaino pustuksnesi mums nāca kā atvieglojums. Mongolija, pēc Ķīnas, tiešām ir pārsteigumu zeme un šķiet, ka esam nokļuvuši pavisam citā pasaulē un laiks pagriezies atpakaļ par kādu pusgadsimtu. Tuksnesī vietējie dzīvo pārsvarā jurtās. Ik pa brīdim redzams kāds ganāmpulks. Govis, zirgi un kamieļi šeit klāti ar biezu vilnu, kas aizsargā tos no skarbā klimata. Mūs izbrīna tas ka lopiņi šeit pamanās pārtikt no sausās zāles kumšķīšiem, kas šur tur tuksnesī redzami.

Mašīnas šeit pārsvarā ir no Krievijas un Japānas. Populārākās ir krievu „bobiki” un japāņu Toyota Land Cruiser.

Šodien tiekamies ar Kazahstānas konsulu, kas sola mums palīdzēt ar auto novietošanu uz laiku Ulanbātorā. Par to varam pateikties mūsu atbalstītājai un līdzjutējai Aldai Hoolai.

Īsumā par 16. – 21. aprīli, kad braucām pa Ikšējo Mongoliju, kas ir Mongolijas daļa Ķīnā. Brauciens parsvarā bija pa tuksnesi, bet ķīniešu automaģistrāles dabīgi nevar salīdzināt ar Mongolijas haivejiem.  Ievērojamākās vietas, ko šajā laikā apskatījām bija Ķīnas mūris, Čingishana memoriāls un Erenhotas dinozauru muzejs. Erenhota ir pirmā vieta Mongolijas plato, kur tika atklātas dinozauru fosilijas lielos daudzumos. Izrakumos, kas šeit tiek veikti jau gandrīz gadsimtu ir atklātas vairāk nekā 15 jaunas dinozauru sugas.

Interesants piedzīvojums ir Ķīnas – Mongolijas robežas šķērsošana, kur nokļūstam nekoordinētā mongoļu „bobiku” jūklī. Viņi ved no Ķīnas visdažādākās preces. Linoleja ruļļi, piemēram, tiek piesieti pat zem mašīnām, starp riteņiem. Mums robežas šķērsošana norit bez problēmām – gan Ķīnas, gan Mongolijas pusē viss notiek bez liekas kavēšanās.

Jaunas fotogrāfijas

2011-04-18,

Apskati jaunākās bildes sadaļā Foto!

Seko ceļotājiem līdzi arī sadaļā Karte!

BOMBEROSS – LAZARETE UZ RITEŅIEM

2011-04-15, Harijs Sils

Kopā ar mums pa Ķīnu no dienvidiem uz ziemeļiem strauji pārvietojas pavasaris. Mēs pastāvīgi piedzīvojam dažādas klimata izmaiņas. Ja kalnos dažviet temperatūra nolaidās līdz + 5 grādiem, tad Xian mēs atkal saskaramies ar + 30 grādu karstumu. Pastāvīgās klimata maiņas iespaido arī ekspedīcijas dalībnieku veselību un gandrīz visi mašīnā tikuši pie iesnām un klepus. Šī nu ir tā reize, kad dakteris Nulle varētu sev nopelnīt medāli par Latvijas pilsoņu glābšanu no Ķīnas pavasara, bet diemžēl viņa šeit nav. Tā ka nākas iztikt pašiem ar savām medicīnas un farmācijas zināšanām, līdzpaņemtajām zālēm, kā arī tām, ko var nopirkt ķīniešu aptiekās.

9.aprīlī pēc pārbrauciena pa kalnu ceļiem sasniedzam Zhangjiajie.

10.aprīlī apskatām dabas parku 30 km no Zhangjiajie, kas savu skaisto klinšu, kalnu un aizu ainavu dēļ iekļauts UNESCO aizsargājamo objektu sarakstā. Ainavas iespaidīgas un tieši šeit ir tapušas idejas filmai „Avatars”. Šajā dienā mūs atkal noķer šveicieši, kas nepārtraukti braukuši gandrīz diennakti. Viņu automašīna daļēji saremontēta – pagaidām atstāta bez priekšpiedziņas.

11.aprīlī apskatām Kalnu plato parku pie Zhangjiajie, uz kuru ved trošu pacēlājs, kas tiek reklamēts, kā garākais pasaulē. Arī šeit ir pārsteidzošas dabas ainavas. Līdz vakaram veicam pārbraucienu līdz Engshi.

  12. aprīlī apskatām pasaules lielāko dambi – HES, kas uzbūvēts uz Jandzi upes. Līdz vēlam vakaram veicam pārbraucienu līdz Wudangshan.

13. aprīlī dodamies uz daoistu svēto kalnu Wutaishan. Šajā apvidū izvietoti vairāki daoistu klosteri un svētnīcas. Līdz vakaram veicam pārbraucienu līdz Xian – vecajai Ķīnas galvaspilsētai.

14. aprīlī apskatām plaši pazīstamo UNESCO aizsardzībā esošo Terakotas armiju. Tā izvietota trijās iespaidīga izmēra zālēs. Pavisam tā laika Ķīnas imperatoru viņā saulē sargāt bija devušies ap 7000 terakotas karavīru un zirgu. Figūras veidotas dabīgā lielumā. Terakotas armija tika atklāta tikai 1974.gadā kāds zemnieks, kas šeit raka aku. Arheoloģiskos izrakumus šeit ļauts veikt tikai ķīniešu arheologiem. Diemžēl lielākā daļa figūru ir cietušas barbaru uzbrukumā un vietējo laupīšanās, kas šeit ieguva tajos laikos ļoti vērtīgos ieročus, bet ķīniešu arheologi tās cītīgi atrok un atjauno. Darba viņiem šeit pietiks vēl vairākus gadus. Dienas noslēgumā piedzīvojam nu jau otro cauro riepu. Šoreiz riteni nākas mainīt diezgan ekstremālos apstākļos – uz autostrādes. Pateicoties ķīniešu ceļu policijai un komandas saliedētai, ātrai darbībai viss beidzas bez starpgadījumiem un kilometru garais korķis, ko esam radījuši uz autostrādes ātri izšķīst.

15. aprīlī apskatām Xian vecpilsētu, 12 m augsto pilsētas mūri un pazīstamo Mežapīles pagodu – Dayanta.

Ja neskaita ekspedīcijas dalībnieku veselības problēmas un sīkās tehniskās ķibeles, pagaidām viss norit pēc plāna. 

ŠVEICIEŠIEM NEVEICAS

2011-04-08, Harijs Sils

Nu jau trešo dienu no mums ir atdalījušies šveicieši ar savu Land Cruiser, kam ir salūzusi ātrumkārba. Mums pašiem līdz šim nav bijis ne tehnisku, ne cilvēcisku problēmu.

4. aprīlī apskatījām Huangguoshu ūdenskritumu, kas ir vairāk nekā 70 metrus augsts un viens no skaistākajiem Ķīnā. Interesanta bija arī piekļūšana tam, - vietējie mūs par nelielu samaksu caur savām mājām ieveda ūdenskrituma parka teritorijā pa „sētas durvīm”. Plānus tajā pašā dienā sasniegt Guilinu izjauca šveiciešu džips, kam uz autostrādes no ātrumkārbas izlija eļļa un tā sāka izdot nepatīkamas skaņas. Nakšņojam nelielā, dubļainā pilsētiņā Longsheng, kur dzīvo tikai kāds pusmiljons ķīniešu.

5. aprīlī veicam atlikušos 270 kilometrus līdz Guilinai, kas izrādās diezgan laikietilpīgs pasākums, jo jābrauc pa sliktas kvalitātes kalnu ceļu, bez tam jau no pusdienlaika sākam vilkt šveiciešu džipu, kura ātrumkārba izdod ļoti nepatīkamas skaņas. Virzāmies lēni, bet tas mums palīdz labāk apskatīt šo rajonu, ko apdzīvo pārsvarā minoritāšu tautiņas. Bez tam mūs ļoti aizkavē auglības svētki, kuru dēļ pa ceļu pārvietojas tūkstošiem apkārtējo ciemu iedzīvotāju. Kad paliek jau tumšs, mums nekas neatliek kā laist šveiciešus braukt saviem spēkiem, jo garos nobraucienos viņu džipam gandrīz sadeg bremžu sistēma.

6. aprīlī mēs apskatām vienu no iespaidīgākajiem Ķīnas dabas objektiem – klintis pie Li upes, kas slikto laika apstākļu dēļ gan nav diez ko labi redzamas. Tikmēr šveicieši dodas pie autorizētiem Toyota dīleriem, kas viņu džipam ātrumkārbas vietā nezin kāpēc mēģina labot sadales kārbu, kas noved pie tā, ka viņu džips kļūst pilnīgi nebraucams.

7. aprīlī no rīta atvadāmies no šveiciešiem, kas sašļukuši paliek pie sava Land Cruiser dīleru servisā. Nododu viņiem instrukcijas, ko par šādiem gadījumiem esmu saņēmis no off-road kolēģiem Latvijā un mēs dodamies tālāk uz Fenghuang, ko mums gan neizdodas sasniegt, jo pēc 390 kilometru brauciena pa autostrādi, pēdējie 120 kilometri jāveic pa ļoti sliktu kalnu ceļu, pa kuru var braukt ne ātrāk kā 30 kmh.

8. aprīlī sasniedzam Fenghuang, kas ir populāra ar savu 13. gadsimtā būvēto vecpilsētu, kas vienlīdz labi izskatās gan pa dienu, gan tumsā, kad tā tiek ļoti krāšņi izgaismota. Dienu pavadām apciemojot minoritāšu tautības miu ciemu. Miu ir ļoti viesmīlīgi, - viņiem pieņemts uzņemt viesus dziedot dziesmas, bez tam viņi sagaida, ka viesi arī atbildēs ar dziedāšanu. Tā ka miu ciemā šodien vairākas reizes skanēja latviešu dziesmas. No šveiciešiem esam saņēmuši ziņu, ka vadoties pēc no Rīgas saņemtajām instrukcijām viņu džips iespējams tuvāko divu dienu laikā tiks sataisīts. Ja tas atkal būs braucams, viņi
mūs mēģinās noķert.

Esam veiksmīgi iebraukuši Ķīnā

2011-04-04, Harijs Sils

Laikam jau siltās zemes, kas šoreiz nav tik siltas, beidzot mums palikušas aiz muguras. Šobrīd jau esam iebraukuši ap 1100 kilometriem Ķīnas teritorijā. Ja vēl no rīta Kunmingā bija +25 grādi, tad tagad kalnos pie Guanlingas ir tikai kādi + 10 grādi.
Luang Prabangā notika daļēja dalībnieku sastāva nomaiņa. Mūs pameta Zane un Ģirts, kuri devās tālāk uz Vjetnamu, bet mums piebiedrojās Ligita Vikštrema un Juris Jansons. Pēc divu dienu atpūtas Luang Prabangā mēs bez problēmām 1. aprīļa rītā sasniedzām Ķīnas robežu, kur satikām divus šveiciešus, kas ar savu Toyota Land Cruiser kopā ar mums dosies cauri Ķīnai uz Mongoliju. Par viņiem un viņu ceļošanas stilu vairāk var uzzināt viņu mājas lapā www.nicolumbus.ch. Tiklīdz iebraucam Ķīnas pusē, mūs sagaida ķīniešu gids Guo, kas palīdz mums nokārtot robežas šķērsošanas formalitātes, kas šoreiz aizņem tikai divas stundas. Tad dodamies uz tuvāko pilsētu Menglu, kur vietējā CSDD nodaļā mūsu mašīnas iziet tehnisko apskati un pēc nelielas instruktāžas mēs tiekam pie ķīniešu autovadītāju apliecībām un mašīnas numura. Tehniskā apskate bija līdzīga kā Latvijā, un mūs nedaudz pārsteidza tas, ka pēc braukšanas pa Indoķīnas ceļiem un bezceļiem mašīna ir gandrīz ideālā tehniskā kārtībā.
2. aprīlis sākās ar ziloņu parka apmeklējumu, kas bija šīs dienas lielākā kļūda. Nostaigājot pa parku kādus 5 kilometrus mēs redzējām dažus tūkstošus bļaujošu ķīniešu, bet nevienu ziloni. Braucot līdz vēlam vakaram, veicām 600 kilometrus līdz Kunmingai, kur mums piebiedrojās vēl trīs dalībnieki – Mārtiņš Plūme, Agita Baltgalve un Arvīds Rencis.
3. aprīļa rīts pagāja apskatot vienu no Ķīnas interesantākajiem tūrisma objektiem – Šilinas akmens mežu. Klinšu veidojumi šajā vietā tiešām atgādina mežu un, staigājot pa akmens meža takām, var pat apmaldīties. Tas dažiem arī izdevās, bet visi atzina, ka akmens mežs ir ļoti iespaidīgs un interesants objekts. Līdz vakaram nobraucam vēl ap 400 kilometri pa ļoti labu ātrgaitas maģistrāli, kas būvēta kalnos ,veidojot neskaitāmus tuneļus, estakādes un arī vairākus iespaidīgus tiltus. Cena ir atbilstoša šo ceļu kvalitātei un ieguldītajam darbam. Par katriem nobrauktiem 100 kilometriem nākas šķirtie no 25 – 100 juaņiem (10 juaņi = 1 eiro). Šķiet, ka būvēt šādus ceļus ir pa spēkam tikai ķīniešiem. Dažās vietās uz maģistrāles mūs pārsteidza gandrīz necaurredzama migla, - redzamība bija mazāka par 30 metriem.

 

Zanes „pārsteigumu saraksts”...

2011-03-28, Zane Krastiņa

Taizemes Bangkokas guļošais Buda....ļoti liels Buda pilnīgās Nirvanas brīdī...

Tumsa iestājas ātri, strauji un neatgriezeniski...Bomberosam (mūsu lielajai „braucammājai”) nav logu mazgājamā šķīduma padeves – priekš kam tad ugunsdzēsējiem tādu....:)...lielceļa faunu var apskatīt uz stikla....

Taizemes un Kambodžas robežpunkts...neitrālajā zonā Lasvegasas cienīgas Kazino ēkas, putekļi un karstums... nedaudz kā filmā...

Kambodžas putekļi ir melni, bet Laosas – sarkani ....kopīgais – viņu ir daudz.....

Siem Riep – pilsēta „nekurienes” vidū...ar Boberosu braucam četrzvaigznu viesnīcai pie durvīm, mums pretim nāk pārvaldnieks un saka ...”Welcome back”... latvieši te cieņā... un baseins pēc putekļainā ceļa, ticiet man, ir krietni patīkamāks kā citkārt.....

Ankora nav tikai Ankorvats – ir vēl ļoti daudz citu būvju, lielākā daļa – vēl joprojām džungļu ieskauta...te patiešām būtu ko darīt vairākas dienas..

Pnompenjas Sarkano Khmeru muzejā sajūta ir briesmīga – dažu dienu laikā skolas ēku un pagalmu kvartāls pārveidots cietumā, kur mocīti un nogalināti cilvēli...visas ēkas neesmu spējīga izstaigāt...liekas, ka fiziski jūtu sāpes un dzirdu agonijas vaidus....

...divu dienu laikā režīma cilvēki izveduši un laukiem reālā verdzībā tikpat kā visu Pnompeņu, vismaz tos, kam kāda izglītība... Līdzība ar mūsu vectēvu likteni acīmredzama, tikai tas bijis tik nesen ...70-tie gadi ...atkal nākas secināt, ka man dzīvē paveicies piedzimt Latvijā....droši vien, ja es būtu 3 gadus veca kambodžiešu meitene, arī manu galvu būtu sašķaidījuši pret koka stumbru....

...bet mūsdienu Pnompeņa ir visai draudzīga un iespaids, ka droša pilsēta... Pāris dolāru izmaksā naksnīgi patīkams brauciens pa pilsētu ar tuk–tuk...

...Mekonga izskatās tieši tik vareni kā skan pats tās vārds....

...ekspedīcijas vadītāju no acīm izlaist nav ieteicams, tas draud ar atstāšanu Laosā .....

...Laosā ar likumu ir aizliegts peldēties kailam!!!!... (izlasīju, paldies dievam, pirms to mēģināt darīt, jo īsti nezinu, kāds ir soda mērs par šo pārkāpumu....)

Ven-Tjanas kara muzejā var redzēt PSRS plašo ietekmes spēku...Laosa tāda mazāka tikai...

Svaiga, grillēta Mekongas zivs mani jau gaida...es nāku...;) 

VEIKSMĪGI UZSĀKTA AUTOEKSPEDĪCIJA BANGKOKA – RĪGA

2011-03-25, Harijs Sils

Pagājušā gada oktobrī autoekspedīcijas Rīga – Melburna dalībnieki vienā ekspedīcijas mašīnā sasniedza tālāko iespējamo šīs ekspedīcijas punktu – Singapūru. Līdz ar to tika izsmeltas mūsu finansiālās iespējas un no Singapūras tika uzsākts ceļš mājup – uz Rīgu. Oktobra beigās ekspedīcija sasniedza Bangkoku, kur mašīna, līdz martam atkal tika uzticēta tajiešu draugiem.
Par otru ekspedīcijas mašīnu zināms vien tas, ka vjetnamiešu varas iestādes to pārvietojušas no robežpunkta uz kādu autostāvvietu un tā daļēji jau apzagta – nomontēti riteņi un droši vien arī citas daļas.
Autoekspedīcija Bangkoka – Rīga tika uzsākta 18. martā. Šobrīd, šķērsojot Taizemi, Kambodžu un Laosas dienvidu daļu mēs jau esam sasnieguši Laosas galvaspilsētu Vientiani. Līdz šim brauciens notika paātrinātā tempā, bez tam daudzviet nebija pieejams internets, tāpēc tikai šobrīd varam dot pirmās ziņas par ekspedīcijas norisi. Turpmāk centīsimies to darīt regulāri.
Šobrīd ekspedīcijā piedalās Zane Krastiņa, Andris Kļaviņš, Ģirts Zīlišķis, Mikus Kļaviņš un Harijs Sils. Mašīna un ekspedīcijas dalībnieki karstumu un garos pārbraucienus pagaidām iztur bez problēmām.
Jau pirmajā dienā mēs sasniedzām Sieam Riep Kambodžā, kur apskatījām leģendāro Angkorvatu un zvejniekus, kas dzīvo laivās Tonle Sap ezerā. Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā mēs iepazinām arī Kambodžas vēstures vissliktākā posma – sarkano khmeru valdīšanas laika genocīda piemiņas vietas. Pabijām arī bēdīgi slavenā sarkano kameru drošības dienesta S 21 cietumā. Tikai spetiņiem no vairākiem tūkstošiem ieslodzīto, kas tur atradušies, bija izdevies palikt dzīviem. Vairākums pirms nāves tikuši ļoti nežēlīgi spīdzināti, bet tikai nedaudziem, kas nokļuvuši Kambodžas komunistu drošības dienesta nagos paveicies – viņi nogalināti uzreiz. Kopumā trijos komunistu valdīšanas gados gāja bojā ap 2 miljoniem Kambodžas iedzīvotāju.
Laosas dienviddaļā apskatījām iespaidīgos Mekongas ūdenskritumus, vairākus budistu tempļus un alas, kas izveidojušās klinšainajos kalnos netālu no Vjetnamas robežas. Esam paspējuši arī nobaudīt Laosas delikateses – ceptas čūskas un ļoti garšīgās grillētās Mekongas zivis.
Paredzēts, ka 1. aprīlī autoekspedīcija sasniegs Laosas – Ķīnas robežu. Ķīnu paredzēts šķērsot 21 dienā, iebraucot Mongolijā. Pirmā ekspedīcijas posma galamērķi – Mongolijas galvaspilsētu Ulanbātoru plānots sasniegt 1. maijā un tur pagaidām atstāt ekspedīcijas mašīnu. Ceļu uz Latviju caur Mongoliju un Krieviju paredzēts turpināt 15. jūnijā. Šobrīd jau daļēji nokomplektēta šī posma dalībnieku komanda, bet nopietnus interesentus vēl aicinām pieteikties.
Autoekspedīcijas Bangkoka – Rīga vadītājs
Harijs Sils
25.03.2011


 

Ekspedīcijas gadadienā sasniegta Kuala-Lumpura

2010-07-09, Harlis Sils

Jau pagājis gads ,kopš 2009.gada 6.jūlijā tālajā ceļā no Rīgas devās seši autoekspedīcijas Rīga – Melburna dalībnieki divās pārbūvētās ugunsdzēsēju mašīnās. Sākotnēji bija plānots, ka ekspedīcijas gala mērķis – Melburna tiks sasniegts aptuveni 100 dienās, bet dažādu apstākļu dēļ šis maršruts izrādījās daudz grūtāk veicams nekā biedrības „Baltijas Zvaigznes” agrāk organizētajās autoekspedīcijās uz Ķīnu, Latīņameriku un Āfriku.

Īsumā par to, kā noritēja autoekspedīcija:
 06.07 – 11.07 bez īpašiem starpgadījumiem tiek veikti maršruta Latvijas un Krievijas posmi.
11.07 ekspedīcija pēc vairāku stundu ilgas cīnīšanas ar kazahu muitniekiem šķērso Kazahstānas robežu.

12.07 40 kilometrus no Kazahstānas galvaspilsētas Astanas pie kāda benzīntanka apstājamies uz naktsguļu. Ap diviem naktī ekspedīcijas mašīnām un komandai uzbrūk ar nažiem bruņoti laupītāji.  Tiek nolaupīta visa foto un video tehnika, kā arī daļa naudas. Trīs ekspedīcijas dalībnieki tiek nogādāti slimnīcā ar durtām brūcēm un pēc palīdzības sniegšanas no tās izrakstīti.

12.07 – 17.07 esam spiesti aizkavēties Astanā. Kazahstānas milicija uzsāk plaša mēroga pasākumus, lai aizturētu laupītājus. Visi seši uzbrucēji tiek aizturēti trīs dienu laikā. Tiek atgūta visa foto un video tehnika, kā arī daļa nolaupītās naudas. Šajās grūtajās dienās mums lielu palīdzību sniedz Latvijas vēstniecība Kazahstānā. Ja nebūtu šīs palīdzības, visticamāk, ekspedīcija būtu jāpārtrauc. Izsakām pateicību Latvijas konsulei Kazahstānā Aldai Hoolai, kā arī citiem Latvijas vēstniecības darbiniekiem!
18.07 sasniedzam Alma Atu, kur mums pievienojas vēl 5 dalībnieki, un tajā pašā dienā šķērsojam Kirgizstānas robežu.

20.07 škērsojam Ķīnas robežu, kas divas nedēļas bijusi slēgta uiguru nemieru dēļ. Iebraucam Sindzjaņas apgabalā, ko vēl joprojām pastiprināti kontrolē armija. Kašgarā uz ielām ir daudz armijas posteņu un pārvietojas dažāda militārā tehnika. Sindzjaņas apgabalā ir bloķēts internets un mobilie sakari.

21.07-25.07 šķērsojam Sindzjaņas apgabalu un daļu no strīdīgās Kašmiras teritorijas, kas ir Ķīnas  kontrolē. Sasniedzam Tibetas plato rietumu daļu.

26.07-06.08 šķērsojam Tibetas plato. Gandrīz visu šo laiku pavadām augstumā virs 4200 metriem. Tiek šķērsotas desmit kalnu pārejas virs 5000 metriem. Augstākā kalnu pāreja ko šķērsojam ir 5350 metri virs jūras līmeņa.

07.08-16.08 veicam ap 3500 kilometrus garu pārbraucienu pa Ķīnas dienvidaustrumu daļu un sasniedzam Vjetnamas robežu.

17.08- 01.09 ekspedīcijas komanda un mašīnas bezcerīgi „iesprūst” neitrālā zonā starp Ķīnas un Vjetnamas robežām, jo Vjetnamas robežsargi atsakās mašīnas ielaist valstī. Visi mūsu, Latvijas ārlietu ministrijas un Latvijas vēstniecības Ķīnā centieni atrisināt šo problēmu izrādās veltīgi. Kopā ar mums uz robežas „iestrēgst” arī divi vācu ceļotāji ar kemperi. Ekspedīcija piedzīvo finansiālu un morālu sabrukumu. Mašīnas tiek pamestas uz robežas un ekspedīcijas dalībnieki atgriežas Latvijā.

17.10 pie mašīnām Lao Cai robežpunktā atgriežas divi ekspedīcijas dalībnieki, - ir iegūta atļauja vienai mašīnai šķērsot Ķīnas dienvidu daļu līdz Laosas robežai. Otra ekspedīcijas mašīna joprojām atrodas neitrālajā zonā starp Ķīnu un Vjetnamu. Šobrīd tiek komplektēta komanda, lai šo mašīnu nogādātu atpakaļ Latvijā. Ja kāds ir gatavs šādam piedzīvojumam, lūdzu, piesakieties.

18.10 – 22.10 šķērsojam Ķīnas dienvidu rajonus un sasniedzam Laosas robežu.

22.10-31.10 šķērsojam Laosu. Luang Parbang ekspedīcijai pievienojas divi dalībnieki no Krievijas.

1.11 – 10.11 šķērsojam Taizemi, iebraucam  Kambodžā, lai apskatītu slaveno Angkorvatu un sasniedzam Bangkoku. Ir izsmelti visi ekspedīcijas finansu līdzekļi. Mašīnu atstājam pie tajiešu autotūristiem Bangkokā un atgriežamies Latvijā.

9.02.10-15.03.10  ar ekspedīcijas mašīnu tiek veikti divi ap 4000 kilometrus gari pārbraucieni pa Taizemi, Laosu un Kambodžu. Joprojām nav skaidrības un nepieciešamā finansējuma, lai dotos tālāk Austrālijas virzienā. Mašīna atkal tiek atstāta Bangkokā.

23.06 pie mašīnas Bangkokā atgriežas piecu cilvēku komanda – Ivo Lismanis, Rinalds Rūsis, Ligita Vikštrema, Gunda Sila un Harijs Sils.

23.06–02.07 šķērsojam Taizemes dienvidu daļu un sasniedzam Malaizijas robežu.

02.07- 06.07 šķērsojam Malaizijas ziemeļu daļu un tieši gadu pēc izbraukšanas no Rīgas sasniedzam Malaizijas galvaspilsētu Kualulumpuru.

07.07 mašīna tiek nogādāta Klangas ostā netālu no Kualulumpuras, kur apsargātu stāvvietu tai sarūpējuši draugi  no Malaizijas offroad kluba. Iespējams no šīs ostas mašīna tiks transportēta ar kuģi uz Austrāliju.

08.07 ekspedīcijas dalībnieki izlido no Singapūras uz Rīgu.
Šobrīd tiek komplektēta komanda ekspedīcijas Austrālijas posmam. Lūdzu pieteikties potenciālos dalībniekus, kas ir gatavi doties šādā piedzīvojumā un segt savus izdevumus. Būsim pateicīgi par jebkādu atbalstu vai palīdzību, kas Austrālijas posma lielo izmaksu dēļ (mašīnas transportēšana ar kuģi u.c.) mums šobrīd ļoti nepieciešama. Ļoti ceram arī uz reālu palīdzību no Austrālijas latviešu puses, kas nepieciešama, lai atrisinātu ar mašīnas transportēšanu un ievešanu saistītos jautājumus! Plānojam, ka ekspedīcijas automašīnu varētu nosūtīt uz Austrāliju augusta beigās, bet tas diez vai būs iespējams, ja nesaņemsim nekādu atbalstu un palīdzību.
Plašāka informācija mūsu mājas lapā: www.interexpedition.lv
E. mail: harijs.sils@gmail.com

Autoekspedīcijas Rīga – Melburna vadītājs
Harijs Sils
 

Mēs jau Malaizijā!

2010-07-05, Harijs Sils

Ekspedīcijas Rīga – Melburna mašīna un 5 cilvēku komanda 2.jūlijā ap pusdienlaiku bez problēmām  stundas  laikā šķērsoja Taizemes – Malaizijas robežu. Kaut arī Malaizija pieder pie valstīm, kurās, lai iebrauktu ar savu mašīnu it kā nepieciešama Carnet de Passages (dokuments, kas apliecina, ka mašīna tiks izvesta no valsts), mums to neviens uz robežas tā arī neprasīja uzrādīt. Tā kā to nevaram atļauties nopirkt pastāvēja iespēja, ka mašīna Malaizijā netiks ielaista. Nezinu, kā veiksies ar izbraukšanu no Malaizijas, bet pagaidām tā sevi parādījusi, kā autotūrismam ļoti labvēlīga valsts.

Īss pēdējo dienu apraksts:
28. jūnijā apskatām Samui salas budistu reliģisko centru un  Lielā Budas statuju. Tad dodamies uz prāmi, kas pusotras stundas laikā nogādā mūs uz „lielo zemi”. Vēlā pēcpusdienā sasniedzam Koisok nacionālo džungļu parku. Mums piesakās vietējais, kas vēl līdz vakaram izvadā mūs pa džungļu parka takām.
29. jūnijā dodamies nelielā braucienā ar kanoe laivām, pa upi, kas tek cauri Koisok nacionālajam parkam. Līdz vakaram sasniedzam Puketas salu, kur krietni pamaldamies, jo salu klāj sazarots ceļu tīkls un tās krasti ir tik robaini, ka brīžiem zūd jebkāda orientācija.
30. jūnijā dodamies ar ātrgaitas kuģi uz Phi – Phi salu arhipelāgu, kur snorkelējam un apskatām visai interesantās klinšu salas, kas mazliet atgādina Halong līča salas Vjetnamā. Atpakaļceļā šķiet sākas neliela vētra un ātrgaitas kuģis tikai ar pilnu jaudu var izlauzties cauri lielajiem viļņiem. Daudzus piemeklē jūras slimība.
1. jūlijā Puketā no rīta  apskatām Tauriņu un insektu muzeju, kas, manuprāt, izceļas ar savu lielo mēslu vaboļu un zirnekļu kolekciju. Tad dodamies Malaizijas robežas virzienā un nakšņojam necilā pilsētiņā 160 km no robežas. Šajā dienā pa īstam sajūtam, ka ir lietus sezona – „gāž kā ar spaiņiem” vairākas stundas no vietas.
2. jūlijā šķērsojam robežu un sasniedzam Ipohas pilsētu no kurienes rīt plānojam doties uz valsts vidieni – uz Taman – Negara nacionālo parku.
Ekspedīcijas Rīga – Melburna vadītājs
Harijs Sils

 

Turpinās autoekspedīcija Rīga – Melburna!

2010-06-30, Harijs Sils

No Bankokas mūsu ceļš ved dienvidu virzienā pa Malakkas pussalu – uz Malaiziju. No rīta uz autostrādes burtiski izšķīst mašīnas priekšējā kreisā riepa. Par laimi tas notiek 100 metrus no riepu remontdarbnīcas. Mēs paliekam bez rezerves riteņa, jo riepa nav remontējama. Tuvākās pāris stundas ķemmējam ceļmalas riepu darbnīcas, līdz kādā izdodas atrast lietotu riepu, kas pēc izmēriem nedaudz līdzīga mūsējām. Līdz 24. jūnija vakaram sasniedzam Khao Sam Roi Jot nacionālo parku, kur apskatām Kejas alu un apmetamies uz nakti kādā pludmalē, kas šajā gada laikā ir tukša. Šajā Taizemes rajonā ir ļoti attīstīta garneļu ražošana. Ceļa malās ir simtiem dīķu, kur audzē garneles un dažās vietās arī redzam, kā tajieši tās lasa un šķiro. Vēl šeit ir milzīgas kokospalmu plantācijas.
25. jūnijā turpinām braukt dienvidu virzienā un pa ceļam apskatām Namtok Ka Po dabas parku. Braucot pa šauru celiņu cauri džungļiem mēs nokļūstam pie Nam Lad Khao Phlu alas, kas ir arī budistu svētvieta. Alā ir vairākas lielas pazemes zāles ar iespaidīgiem stalaktītiem, stalaktātiem un stalagmātiem. Kādā no zālēm pie griestiem apmetusies milzīga – vairākus tūkstošus liela - sikspārņu kolonija. Šķiet, ka parkā un arī iespaidīgajā alā šajā dienā esam vienīgie apmeklētāji. Līdz ar tumsu sasniedzam Don Sak pilsētiņu, no kurienes nākošajā rītā ar prāmi pārceļamies uz Samui salu.
Samui sala šobrīd ir viens no Taizemes tūrisma centriem, bet agrāk tā bija pazīstama kā lielākā kokospalmu plantācija pasaulē. Arī šobrīd kokospalmu šeit netrūkst, kaut arī tūrisma objektu būve to skaitu ievērojami samazinājusi. Pirmā diena mums paiet braucot pa šaurajiem salas celiņiem, līdz beidzot atrodam labu naktsmītni bungalo Samui salas klusajā ziemeļu daļā.
27. jūnijā ar ātrgaitas kuteri dodamies apskatīt Angthong nacionālo parku, kurā atrodas arhipelāgs ar 120 salām. Pie salām snorkelējot apskatām ļoti krāšņus koraļļu rifus, dodamies nelielos pārgājienos un braucam ar kajakiem. Par laimi saule slēpjas aiz mākoņiem un mēs šo izpriecu laikā neapsvilstam. Vakarā viss apvārsnis sāk zibeņot un šķiet, ka sāksies tropiskā vētra, bet pēc pamatīgām vēja brāzmām daba nomierinās.
 

Autoekspedīcijas Rīga – Melburna vadītājs
  Harijs Sils 

Ekspedīcija Rīga - Melburna turpinās!

2010-02-26, Harijs Sils

Autoekspedīcija Rīga-Melburna uz laiku pārtraukta

2009-11-15, Harijs Sils

10.11 mēs bez īpašiem starpgadījumiem sasniedzām Taizemes galvaspilsētu Bangkoku. Līdz ar to tika izpildīts minimālais šī ekspedīcijas etapa plāns. Tā kā gandrīz visi ekspedīcijas budžeta līdzekļi šajā brīdī jau bija izsmelti, bet jebkādas cerības uz atbalstu no Latvijas, Austrālijas vai Krievijas jau bija zudušas, izlēmām uz laiku atstāt mašīnu Bangkokā un atgriezties Rīgā. Šobrīd visi ekspedīcijas dalībnieki, arī Krievijas pilsoņi Nikolajs Lantuhs un Pāvels Rusinovs jau ir atgriezušies mājās. 

Ekspedīcijas mašīna Bangkokā atstāta drošā vietā, pie mūsu domubiedriem – Taizemes auto ceļotājiem, kas organizē 4x4 braucienus Āzijā, galvenokārt Indoķīnā. Viņi mūs ļoti laipni uzņēma un apsolīja rūpēties par mašīnas drošību.
Šobrīd plānojam, ka ekspedīcija Rīga - Melburna varētu turpināties februārī vai martā. Ja ekspedīcijas turpinājums Austrālijas virzienā atbalstu negūs, aprīlī plānots ar abām mašīnām doties cauri Austrumķīnai, Mongolijai un Krievijai atpakaļ uz Rīgu.

Ja kādam ir interese piedalīties ekspedīcijas turpinājumā lūdzu pieteikties uz e-pastu: Harijs.Sils@gmail.com.

Harijs Sils
Ekspedīcijas Rīga - Melburna vadītājs
 

Sveiciens no Taizemes un Kambodžas!

2009-11-05, Harijs Sils

Taizemē mēs iebraucām bez problēmām, ja neskaita to, ka bija jāsāk braukt pa ceļa kreiso pusi. Līdz ar to es Taizemi varu pieskaitīt pie auto tūrismam ļoti labvēlīgām zemēm. Arī divu dienu pārbrauciena laikā līdz Kambodžas robežai neko citu, kā tikai smaidīgus tajiešus neredzēju (iet runa par attieksmi). Apskatījām vienas no interesantākajām drupiņām Taizemē Phi-Mai pilsētā un kā jau pieņemts nedaudz pamaldījāmies pa Taizemes laukiem, kur gandrīz atradām ko līdzīgu bezceļam (pietrūka tikai lietus).
 

Par Kambodžas robežu mūs ar e-pasta starpniecību brīdināja kempervācieši, kas tur jau bija iekļuvuši. Bez Karnetes tur iekšā tikt neesot iespējams. Tomēr nolēmām riskēt un galu galā izrādījās, ka šī ir pirmā valsts šīs ekspedīcijas laikā, kur muita par mūsu mašīnu, ne iebraucot valstī, ne arī izbraucot no tās, vispār nelikās ne zinis. Tātad Kambodžu varu nešauboties pasludināt par autotūristiem labvēlīgāko valsti Āzijā. Tiesa, nav gan teikts, ka mums vienkārši nepaveicās.
 

Kambodžā pavadījām divas dienas apskatot visiem zināmo Ankorvatu, kas uz mani atstāja lielāku iespaidu nekā biju gaidījis (viennozīmīgi pasaules brīnums) un TonleSop ezeru, kur izveidojusies dīvaina uz ūdens dzīvojoša 3 miljonus liela kambodžiešu civilizācija.

Šobrīd jau atkal esam Taizemē un pēc 2 dienām plānojam sasniegt Bangkoku.

 

Ankorvats

2009-11-05, Ligita Vikštrema

Tā nu ir sanācis, ka mana vēlēšanās vēlreiz redzēt un apbrīnot Ankoru ir piepildījusies. Šodien visu dienu veltījām tempļu apskatei. Ankora būvēta 12.gs un tajā laikā bija lielākā pilsēta pasaulē ar miljonu iedzīvotāju. Varenas ir Ēģiptes piramīdas, bet tās šķiet tik robustas un primitīvas salīdzinājumā ar Ankoras tempļu arhitektūru un akmens mežģīņu apdari! Kambodža man sagādāja milzīgu pārsteigumu, kā nepilnos 2 gados iespējamas tādas pārmaiņas. Ja godīgi, tad manai mentalitātei tas nav nācis par labu. Jaunais gludi asfaltētais ceļš no Taizemes robežas līdz Ankorai, kurš toreiz bija bedraina "gruntovka"; autentisko koka būdiņu vietā saceltās mūra mājeles; tempļos masveidā tiek veikta restaurācija, tāpēc daudz apskates ierobežojumu. Tas viss tik ļoti mazina eksotiku, kas burtiski šokēja pirmajā Kambodžas apmeklējuma reizē. Tā jau pašlaik ir- skriešus jāskrien uz vēl nedaudzajiem pirmatnējiem pasaules nostūrīšiem, jo civilizācija izplatās ļoti strauji. Kā pozitīvo pārmaiņu var minēt to, ka tūristu Ankorā bija apm.10x mazāk kā toreiz janvāra beigās. Šeit pašlaik beidzas lietus sezona, viss ir ļoti applūdis, bet zaļš.

Ankoras tempļiem tuvējā pilsētiņa SiemRēpa tumsā atgādina Lasvegasu - tik daudz te ir greznu hoteļu, restorānu un veikalu. No Bangkokas vien dienā atlido 6 reisi un kur tad vēl no citām pilsētām! Man grūti pateikt, kas ir lielāks brīnums - Mačupikču vai Ankorvats. Tās abas ir vienkārši fantastiskas vietas!

Rīt no rīta plānots apskatīt ToneSap ezerā peldošo ciematus( tur cilvēki dzīvo laivās) un tad jau atpakaļ uz Taizemi.

Aizmirsu pastāstīt par Laosas galvaspilsētā pavadīto dienu. Lai piedod man laosieši, bet viņu pilsētas ir tikpat neglītas un nebaudāmas cik fantastiski skaista daba! Tāda vairs nav ne Taizemē, ne Kambodžā. Tā nu tas ir, ka kalni vienmēr ir krāšņāki par līdzenumiem. Bet, atgriežoties pie Vjentjaņas- vakariņojām atkal Mekongas krastā, bet krodziņi tur nav tik eksotiski kā LuangPrabangā. Visu vakaru nopļāpājām ar Uviun. Tā kā viņš jau labu laiku dzīvo Laosā, tad pastāstīja daudz ko interesantu par šo valsti tās iedzīvotājiem, zelta skalošanu un suņiem... Jā, laosieši uzskata, ka suņi ir pārdzimuši cilvēki, kas iepriekšējā dzīvē izdarījuši ko sliktu vai dikti nepareizu. Tādiem cilvēkiem Buda dod vēl vienu iespēju izpirkt savus grēkus visu savu suņa mūžiņu luncinot asti... Un ja jau par dzīvniekiem - vai esat redzējuši dievlūdzēju? Daudz biju dzirdējusi par viņu sugas īpatnībām no mātīšu puses, bet nebiju cerējusi šo milzīgo kukaini ar lūgšanā saliktajām rociņām ieraudzīt Vientiaņas pašā centrā, ielas kafejnīcā!

Tiksimies Taizemē, cerībā, ka varbūt izdosies arī pasauļoties kaut vienu dienu! :)

 

Sveiciens no Vientanes!

2009-10-31, Harijs Sils

Vakar vakarā siebraucām Laosas galvaspilsētā Vientanē vai Vienčaņā. Kā viņu īsti pareizi sauc es vēl tagad nesaprotu. Iepriekšējās trīs dienas bija labs pārbaudījums gan ekspedīcijas dalībniekiem, gan mašīnai.

No Luang Prabang mēs dienas laikā pa līkumotiem kalnu ceļiem sasniedzām Phonsavanu, kas ir pazīstama ar to, ka tās apkārtnē vairākās vietās mētājas milzīgi no akmens izkalti podi. Arheologi un pētnieki vēl šobrīd nav atraduši izskaidrojumu tam kāpēc šie podi radīti. To ir vairāk nekā 500. Vēl Phonsavan ir pazīstama ar to, ka Laosas atbrīvotāji šeit izcīnīja smagas cīņas ar amerikāņu imperiālistiem. Galu galā viņi šīs cīņas uzvarēja, bet par piemiņu no tām visur redzamas bumbu bedres un ierakumi, bet vietējo pagalmos mētājas nesprāgušas aviobumbas, granātas, mīnas un dažādi citi kara materiāli.

No Phonsavan un Vientani mēs izlēmām doties pa mazu ceļu, kas ved pa kalniem. Divās dienās pa šo ceļu mēs nobraucām 120 kilometrus. Ceļu daudzās vietās vēl tikai būvēja. Vietām nācās braukt cauri māliem, kuros mašīna iegrima līdz pat sliekšņiem, tāpat bija jāpārvar vairāki brasli un ļoti stāvas nogāzes. Katrs otrais laosietis šajos apvidos staigā ar Kalašņikova automātu plecā, tāpēc brīžiem šķita, ka esmu atkal nokļuvis Kongo. Vienreiz no pārslodzes mašīna dega, bet izdevās apdzēst.

Tas pagaidām viss. Rīt varbūt jau būsim Taizemē.

LuangPrabang

2009-10-27, Harijs Sils

Jau trešo dienu esam Luang Prabang, bet vēl joprojām ir ko darīt . Aizvakar devāmies vairākas stundas garā laivu braucienā pa Mekongas upi uz budistu svētajām alām. Pirms tam sešos no rīta noskatījāmies ikdienas ceremoniju, kad mūki dodas pa pilsētu savākt ziedojumus. Viņiem priekš tam ir speciāli toveri, ko ziedotāji pamazām piepilda ar rīsiem un citiem labumiem.
Vakar bijām izbraukumā uz Kuangsi ūdenskritumiem, kas mazliet atgādina Plitvices ezerus Horvātijā, tikai miniatūrā. Labākais ir tas, ka ūdenskritumu kaskādēs var arī peldēties.
Šodien apskatījām klosterus, kas atrodas Lauang Prabang nomalē. Tie patiesībā ir pat interesantāki par klosteriem, kas atrodas Luang Prabang centrā un ko biezā slānī apsēduši tūristi.
Rīt mums piebiedrojas divi jauni dalībnieki - Krievijas pilsoņi, Nikolajs Lantuhs un Pavels Rusanovs. Nikolajs kopā ar mums bija gandrīz visā Ķīnas posmā. Viņš darbos pieradīja, ka ir labs auto vadītājs un navigācijas iekārtu speciālists.

 

Sveiciens no Laosas!

2009-10-24, Harijs Sils

Laosa, manuprāt, ir interesantākā zeme no tām, kur man Āzijā gadījies būt. Divās dienas pa ļoti līkumainu kalnu ceļu mēs braucot cauri Laosas ziemeļiem esam sasnieguši Luang Prabang. Šī pilsēta izrādās ir iekļuvusi desmit populārāko pasaules tūrisma pilsētu sarakstā. Ielās brīžiem rodas iespaids, ka šeit ir vairāk balto nekā vietējo. Jāsaka, ka līdz šim Ziemeļlaosā baltos tikpat kā nebijām redzējuši. Luang Prabang ir vairāk nekā 30 budistu tempļu un klosteru. Vēl Luang Prabang ir populāra ar to, ka šeit ir labi saglabājusies franču koloniālā apbūve. Pilsētu ieskauj kalni un tai garām tek Mekongas upe.
Vislielāko iespaidu mums tomēr atstāja Laosas ziemeļu rajoni, kur cilvēki, šķiet, dzīvo tāpat kā pirms 100 gadiem. Kalnu ceļš gandrīz nepārtraukti veda cauri džungļiem. Apstrādātas zemes salīdzinot ar civilizēto Ķīnu ir ļoti maz.
Gan mašīna, gan mēs paši pagaidām jūtamies labi.

Iebraucam Laosā

2009-10-22, Harijs Sils

Iebraucām Laosā. Robežu bez problēmām sķērsojām 2 stundu laikā.

Ķīnas nomale

2009-10-21, Harijs Sils

Šobrīd 2 dienās esam veikuši 1100 km un esam 60 km no Laosas robežas. Visu laiku ceļš ved pa kalniem, tāpēc aizmigt pie stūres nevar. Mašīna pagaidām ripo ideāli. Rītdiena rādīs kā mums veiksies uz robežas. Šie ir ļoti nomaļi, tūrisma nesačakarēti, Ķīnas rajoni. Šajās divās dienās neesam redzējuši nevienu balto, bet mums un mūsu mašīnām gan visu laiku tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.

Šobrīd esam Menglā, ceļā uz Hekou.

Foto var apskatīt šeit.

Ekspedīcija turpinās!

2009-10-20, Harijs Sils

Kā iepriekš plānots, 17.10 divi ekspedīcijas Rīga - Melburna dalībnieki - Harijs Sils un Ligita Vikštrema (piedalās Indoķīnas posmā) ieradās pie ekspedīcijas mašīnām, kas kopš 17. augusta atradās Lao-Cai robežpunktā. Mašīnas bija pilnīgā kārtībā, bez jebkādām pazīmēm, ka kāds tās būtu gribējis aplaupīt vai demolēt. Paldies vjetnamiešu robežsargiem par modrību!
17 un 18 oktobris tika veltīts tam, lai sasniegtu netālu esošā Vjetnamas un arī visas Indoķīnas augstākā kalna Fansipan (3143m) virsotni. Ceļu uz virsotni un no tās varētu pielīdzināt pagrūtam trekingam pa akmeņainām un daudzviet dubļainām nogāzēm. Pa ceļam var iepazīt dažādu augstumu floru, kas ik pēc 200-300 augstuma metriem būtiski mainās.
šobrīd finansu trūkuma dēļ ceļu uz Melburnu turpina tikai viena ekspedīcijas mašīna. Lai samazinātu izdevumus esam apvienojušies ar diviem vāciešiem, kas, tāpat kā mēs, īpaši aprīkotā kemperī dodas uz Austrāliju un vienlaicīgi ar mums tika apturēti uz Vjetnamas robežas. 19. oktobris pagāja Ķīniešu pusē kārtojot muitas un citas formalitātes. šorīt 20.10. Ķīniešu Hekou pilsētas CSDD priekšnieks mums svinīgi izsniedza vadītāju apliecības un mašīnu numurus Ķīniešu valodā. Pilnīgi iespējams, ka mēs bijām pirmie eiropieši, kas no Vjetnamas ar savām Eiropā reģistrētām mašīnām iebrauc Ķīnā. Šķiet, ka šajā Ķīnas rajonā eiropieši parādās ļoti reti, jo pilsētās tiekam bez kautrēšanās nopētīti no galvas līdz kājām un vēl papildus apskatīti, pāris reižu atskatoties.
šobrīd esam veikuši jau gandrīz pusceļu līdz Ķīnas Laosas robežai un parīt plānojam to sasniegt. Dienas otrā puse pagāja braucot pa ļoti skaistu kalnu ieleju, kur ķīnieši audze visas mums zināmas un arī nezināmās lauksaimniecības kultūras, Gan mūsu, gan vāciešu mašīna pagaidām kalnu ceļus iztur bez problēmām.
 

Autoekspedīcija Rīga-Melburna turpināsies oktobrī

2009-09-23, Harijs Sils

Šobrīd jau zināms, ka daļa ekspedīcijas Rīga - Melburna dalībnieku oktobrī atgriezīies pie mašīnam Lao Cai robežpārejas punktā, lai turpinātu ceļu uz Melburnu. Ir izdevies nokārtot iebraukšanas atļaujas Ķīnā un 19. oktobrī viena no ekspedīcijas mašīnām veicot ap 1100 kilometrus pa Ķīnu dosies Laosas virzienā. Ar otru mašīnu ir plānots šķērsojot Ķīnu, Mongoliju un Krieviju atgriezties Rīgā, bet iespējams tas būs jāatliek līdz pavasarim.

Paredzams, ka novembra otrā pusē ekspedīcija sasniegs Indonēzijas galvaspilsētu Džakartu no kurienes mašīnu ar kuģi transportēs uz Pertu Austrālijā. Braucot cauri Indoķīnas valstīm maršruts parsvarā tiks izvēlēts pa tūristu mazāk skartām vietām, kas bieži izrādās interesantākas un ar lielāku eksotikas piedevu.

Šobrīd ekspedīcijas mašīnā vēl ir 2 brīvas vietas, tāpēc, ja kāds grib piedalīties šajā piedzīvojumiem un paliekošiem iespaidiem pilnajā braucienā, pa Indoķīnu un Austrāliju lūdzu pieteikties.
Varbūt arī kādu Australijas latvieti interesē šādi piedzīvojumi?

Mans email: harijs.sils@gmail.com
Autoekspedīcijas Rīga - Melburna vadītājs Harijs Sils

Noskaties TV raidījumu!

2009-09-12, Garīgā dimensija

LTV raidījums "Garīgā dimensija" - 5 tēzes par Tibetu, video un komentāri no mūsu brauciena.

Iet uz YouTube.com

TV raidījums

2009-09-09,

Ceturtdien 10.09. pulksten 23.25 LTV1 raidījumā "Garīgā dimensija"
tiks demonstrēta filma par ekspedīcijas Rīga - Melburna Tibetas posmu.
 

Raidījumā "Garīgā dimensija" redzēsiet ekspedīcijas "Rīga-Melburna 2009" Tibetas posmu ar nosaukumu "Piecas tēzes par Tibetu". Raidījumā   jūs dzirdēsiet divus kardināli atšķirīgus viedokļus un redzēsiet ekspedīcijā pieredzēto. Par piedzīvoto izsakās Moderno valodu fakultātes Āzijas studiju nodaļas Orientālistikas maģistra programmas direktore un docētāja Agita Baltgalve, un ekspedīcijas dalībnieks "SB Siltumtehnikas" īpašnieks Andris Skrūskops. 2009. g. 10. sept. ceturtdien LTV-1 ēterā, vakarā plkst. 23:25 informāciju sagatavoja Pēteris Tidriķis, petilja at yahoo.co.uk
 

Ekspedīcija Rīga - Melburna uz laiku tiek pārtraukta.

2009-08-31, Harijs Sils

Visas mūsu un arī Latvijas diplomātisko dienestu pūles saņemt atļauju mūsu mašīnu iebraukšanai Vjetnamā vēl joprojām nav devušas nekādu rezultātu. Neskatoties uz to, ka mašīnas pie Vjetnamas robežpunkta Lao-Cai atrodas jau divas nedēļas (no 17.08) un visu šo laiku gan mēs, gan Latvijas Ārlietu ministrija mēģina risināt šo problēmu, Vjetnamas varas iestādes pat nav norādījušas iespējamo iebraukšanas datumu. Šajā valstī ir radīts milzīgs, grūti izprotams un necaursitams birokrātiskais aparāts, kura priekšā mums šoreiz nākas piekāpties.

Mēs pateicamies par atsaucību un pieliktajām pūlēm Latvijas Vēstniecībai Ķīnā un personīgi Agnesei Korņejevai, kā arī Latvijas Ārlietu Ministrijai un personīgi Sandai Sīlītei - Galiņai. Ekspedīcija tiek pārtraukta līdz brīdim, kad tiks iegūta Vjetnamas varas iestāžu atļauja iebraukt valstī. Ja tāda netiks iegūta, tad iespējams, ka maršruts tiks izmainīts caur Ķīnu uz Laosu. Arī, lai atgrieztos Ķīnā, mums nepieciešama varas iestāžu atļauja.

Plānots, ka līdz septembra vidum visi ekspedīcijas dalībnieki atgriezīsies Latvijā. Interesentus, kas vēlas oktobrī piedalīties ekspedīcijas posmā pa Indoķīnu, lūdzu pieteikties uz e-pasta adresi Harijs punkts Sils at gmail punkts com

Ekspedīcijas Rīga - Melburna vadītājs Harijs Sils

25.augusts

2009-08-25, Harijs Sils

Šovakar sūtam Valdi uz Hanoju. Paši vēl vienu vai divas dienas pagaidīsim. Mūsu problēmas risināšanai pieslēgusies Latvijas  Ārlietu Ministrija. Ja tiem nekas nesanāks, tad kādas gan var būt mūsu izredzes. Kā jau rakstīju sestdien pie robežas piebrauca divi pašpārliecināti vācieši kemperī ar CARNET un citām fīčām. Dienu paskraidīja un svētdien nolika mašīnu stāvlaukumā un aizlidoja uz Vāciju. Iespējams, mūsu mašīnas pagaidām sagaida līdzīgs liktenis, jo Ķīna tās atpakaļ nepieņem, savukārt, Vjetnama iekšā nelaiž.

Mēs svētdien bijām Sapā (to mums ieteica viena iepriekš satikta vācu meitene, kura Vjetnamu un Ķīnu apceļo ar divriteni), kas ir ļoti skaista un tāpēc balto diezgan pieblīvēta vietiņa. Tur patiešām dzīvo kādas trīs dažādas minoritāšu tautiņas, ko var vienu no otras atšķirt pēc tautas tērpirem ko tie valkā.

Šodien robežsargiem aiznesu mūsu ĀM notu, ko viņi noraka starp citiem papīriem un aizmirsa. Parakstīt, ka saņēmuši atteicās.

22.augusts, vācieši

2009-08-22, Harijs Sils

Šodien mums pievienojās divi vācieši ar kemperi. No rīta viņi par mums mazliet ieņirdza un visu dienu skriadīja apkārt, kārtojot lietas.

Tagad viņi domā kur atstāt mašīnu līdz pavasarim un kā labāk tikt prom. :)

20. augustā

2009-08-20,

Esam Lao Chai jau ceturto dienu. Muitniekiem sākam apnikt. Šeit ir ļoti karsts. Te iet bānis Kunminga - Hanoja,  gan autobānis, gan vecais šaursliežu vilcienbānis.

Par mums raksta...

2009-08-19, Karlis

Kamēr ceļojam apkārt, par mums lielu interesi izrāda dažāda vietējā (he - ja esi tur - mājās - lasi - ārzemju) prese. Tā, Austrālijas latvieši publicējuši jau vismaz divus rakstus par mūsu ekspedīciju:

Savukārt, Kuņmiņā kāds vietējais avīžnieks ieradās pie mums, iztaujāja mūs. Kamēr trīs no mums jau bija devušies uz vietējo SPA centru, lai nomazgātu piekaltušos ceļojuma dubļus, avīžnieks arī nofotografēja Valdi darbībā. Par to avīžpuika mums atnesa kasti vietējā alus un kasti PEPSI skārdeņu. :) Pieminēšu, ka attiecīgā avīze ir populārākais Kuņmiņas un pat visa reģiona laikraksts.

Kamēr uzturamies Vjetnamas robežpilsētā, sākam slēgt derības - kad pie mums ieradīsies šejienes prese. Robežsargiem lēnām sākam krist uz nerviem, viņi sāk rūpēties par mūsu tālāk tikšanu vismaz sniedzot informāciju par nepieciešamajām birokrātiskajām procedūrām. Galu galā - viņiem visu dienu jāskatās uz bamberosiem, vakarā mēdzam izmantot viņu ūdens šļūteni, lai tiktu nelielā dušā, turpat aiz sardzes posteņa... Visādi citādi jau šeit nav ne vainas - vjetnamiešu virtuve, vismaz tiktāl, ir krietni vien tuvāka mūsu vēlmēm, vietējais alus ar krietni izteiktākām un mums tīkamākām garšas īpatnībām un meitenes - smukākas. Tāds vien sīkumiņš, ka netiekam tālāk.

Nez vai par mums ko raksta prese tur - mājās?

18.augusts

2009-08-18,

Esam visai bezcerīgi iestrēguši uz Ķīnas- Vjetnamas robežas, nu jau Vjetnamas pusē. Patiesībā iestreegušas ir tikai mašīnas. Mūsu situāciju sarežģī tas, ka ir paspējusi pazust vienas mašīnas tehniskā pase un kredītkarte, kurā atradās liela daļa ekspedīcijas līdzekļu. Šobrīd mūsu vēstniecība Ķīnā mēģina rast iespēju nokārtot iebraukšanas atļaujas ar automobīļiem Vjetnamā, izskatās, ka no Latvijas līdz šim neviens šeit nav braucis ar savām mashīnām (ja ir - atsaucieties ;). Mēs arī to nieiesakām darīt, vismaz ar savu transportu.
Visi dzīvi un veseli, turklāt cilvēkiem ir ļauts staigāt pa robežpilsētu un pat doties tālaāk ar sabiedrisko transportu, izpētīt Vjetnamu. Pagaidām gan nav zināms, kas notiks, ja mēģināsim pamest Vjetnamu.
Starp citu, par pusdienām samaksājām vairāk nekā 150 tūkstošus, jūtamies visai bagāti :) Gribi būt miljonārs? Brauc uz Vjetnamu, vai vismaz iegādājies dongas, kas ir visai glīta paskata, turklaat izturīgas.
Internets šeit ir visnotaļ lēns, turklāt "interneta kafejnīca" ir pavisam interesanta. Mēs te esam vienīgie un ar savu datoru.
Buchas visiem mājās sēdētājiem.

13.augusts

2009-08-13, Kārlis

Veel arvien atpuushamies KunMingaa  un mekleejam labaakos marshrutus taalaakajam celjam. Visiem viss kaartiibaa, tikai esam nedaudz iespruudushi.

10.augusts

2009-08-10, Kārlis Daugavietis

Šodiena mums atnesa riepas maiņu. Vienam auto priekšējā riepa uz bāņa kļuva mīksta, tādēļ nācās pārliecināties, ka bamberosam stundas laikā, četratā iespējams riepu nocelt no augšas un nomainīt. Tālākais ceļš bez problēmām. Braukšana pa bāni gan ir daudz garlaicīgāka kā mazo ciematiņu izlūkošana, taču ir jātiek uz priekšu. Jaunais gids stāstīja kā pavadījis 2 britu meitenes, kuras no Laosas uz Sindzjanu braukušas tuktukā... Esot pat pamanījušies tapt iesprostoti kalnu ceļu nogruvumu posmā uz pāris dienām.

Kas attiecas uz vietējiem ceļiem - gandrīz visas šosejas ( ne tikai autobāņi) ir maksas, turklāt autobāņi var maksāt pat virs 200 juaņām par vienu posmu. Padārgi...

Visādi citādi viss kārtībā, braucam, braucam... :)

8. augustā

2009-08-08,

Bijām pilsētā Wenchuan, kur pagājušā gadā notika spēcīga zemestrīce.  Redzam daudz  zemes nogruvumus, asfaltā ir izveidojušās vairāku centimetru lielas plaisas. Pilsētā vairums mājas ir jaunas un vienādas.

Esam Chengdu lidostā. Starp citu mazs cinītis gāž lielu vezumu - visi mazie ķīnieši un tibetieši spēj apēst tik lielas porcijas, kas mums pat sapņos nerādās.

No rīta mājup devās Agita, tādēļ esam palikuši 4 - Valdis Brants, Harijs Sils, Agris Skaistkalns un Kārlis Daugavietis. Turklāt, šodien tikām pie jauna gida.

Pa dienu apmeklējām pandu parku, aplūkojām pandu lāčus dzīvē, viņu ārstēšanas apstākļus, izmitināšanu, dzīves apstākļus u.t.t. Pandu parks tiek stipri papildināts vēl šodien, tiek atvesti lieli koki (Sibīrijas lapegles) ar visām saknēm, nozāģētām galotnēm un iestādīti. Pie kokiem pieliktas sistēmas, līdzīgas kā liek cilvēkiem slimnīcā. Varbūt iesakņosies... :)

  Izbaudījām arī ķīniešu restorānu, kurā ēdienu jāgatavo pašiem - galda vidū ir gāzes plīts uz kuras liela bļoda, tajā asā mērce-eļļa, vidū vēlviena bļoda, kurā ne tik asa eļļa. Tiek atnesti izvēlētie ēdieni - sagriezti, bet jēli - un mēs paši ar kociņiem turēdami vārījām gaļu, kartupeļus (pirmo reizi tie nebija sagriezti mazās sloksnītēs), sēnes, zivi un visu pārējo vārījām asajā un ne tik asajā mērcē. Pēc mēneša prombūtnes ui kā gribas atcerēties īstus latviešu ēdienus... :) Valdis to dara tik spītīgi, ka atsakās ēst ar irbulīšiem, pārējie mēģina mocīties kā māk.

6. augustā

2009-08-06, Kārlis Daugavietis

Ir pagājis mēnesis kopš izbraukšanas no 11.novembra krastmalas Rīgā un nobraukti jau 10 000 km ceļā uz ķenguru zemi. Nokurinātas apmēram 5 tonnas dīzeļdegvielas. Jau pierasts pie dzīves mašīnā, pie nemitīgajām kalnu grēdām, daļēji pierasts ķīniešu virtuves, arvien labāk tiek izzināta Mercedes 1113B degvielas padeves sistēma un tās simpātijas pret vietējo degvielu. Deta akumulatori tādos brīžos saņem kārtīgus pārbaudījumus, lai iedarbinātu Mercedesus un godam kalpo. Paldies Latako par tiem. Paldies arī par sauso roku mazgāšanas pastu Manista (personiski iesaku!!!), kura labi noņem eļļas un citus netīrumus un pats dārgākais - ūdens - mums paliek dzeršanai.

Sākam samierināties ar to, ka uz mums skatās kā uz baltajiem cilvēkiem - katram drosmīgākam vietējam noteikti vajag palūrēt, kas notiek mašīnu salonā, pabrīnīties par mūsu izskatu un - ja nu sanāk parunāt - par mūsu izcelsmi un mērķiem. Izbaudīta arī Kazahu viesmīlīgā attieksme un noskaidrots, ka konsulāti un vēstniecību darbinieki nav tikai sausai vīzu formēšanai. Vēlreiz lielu pateicību gribam izteikt Latvijas konsulei Kazahstānā Aldai Hoolai.
Esam aplūkojuši kā mainās daba no mums pierastās (un gandrīz aizmirstās) uz baltajām bērzu birzīm, bezgalīgajām stepēm, pustuksnešiem, akmeņainajiem tuksnešiem un uz tikai Ķīnai raksturīgo dabu. Protams, kalni... Klinšaini, smilšaini, zaļi, apauguši. Un saulrieti tajos...

Lielākā daļa ekspedīcijas dalībnieku paspējuši samierināties ar ēšanu bakstoties ar kociņiem, lai gan brīžiem aso un īpatnējo ķīniešu ēdienu eksotika tā apnīk, ka ķeramies pie Lāču maizes, kam, starp citu, mēnesi ilga kratīšanās mašīnā visdažādākajos laikapstākļos, nav kaitējusi. Paldies Lāču saimniekiem par maizīti.

Desmit dienās pa ceļiem, kas pārsvarā bija bezceļi, ir škērsots Tibetas plato. Tas bija grūts pārbaudījums ekspedīcijas dalībniekiem un mašīnām. Šīs desmit dienas gandrīz visu laiku pavadījām augstumā virs 4500 metriem. Ir šķērsotas vairāk nekā 10 kalnu pārejas augstumā virs 5000 metriem no kurām visaugstākā bija 5350 metri virs jūras līmeņa. Veiksmīgi aizritējusi arī pirmā ļoti nopietnā bezceļu diena, kura nebūtu iespējama bez vietējo ceļu meistaru gādības. Palīdzējām izvilkt arī dažus vietējos.  Interesanti, ka ceļu remontstrādnieki, starp kuriem nereti pie smagiem darbiem ir arī sievietes, labprātāk nolikuši lāpstas noskatījās kā braucēji mēģina no akmeņiem izveidot tiltu pāri upītei, nekā ielaižas kāda pagaidu apvedceļa izbūvē. Vai tad visiem nav skaidrs, ka šis ceļš no agra rīta līdz pat 21:00 būs slēgts? Laikam jau no tādiem būs stipri par daudz prasīts, lai abās joslās vienlaikus netiktu mainīts segums, saglabājot vismaz kaut kādu kustību pa ceļu.

Sindzjanas reģiona pilsētās šobrīd jau viss bija mierīgi. Par nesenajiem notikumiem atgādināja tikai armijas klātbūtne ielās un bloķētie starptautiskie sakaru līdzekļi.

Savukārt lopu dzinēji uz to visu mierīgi noskatās no savām teltiņām kalnu pļavās, aiz kurām slēpja pa kādai saules baterejai. Arī viņiem ir vajadzīga civilizācija un televizori...
Vēlreiz izsakām lielu paldies visiem sponsoriem, bez kuriem ekspedīcija diez vai būtu iespējama. ...

4. augustā

2009-08-04,

Šodien bezceļu diena, Šosejai te remontē uzreiz abas puses un tāpēc ceļš tiek slēgts uz visu dienu. Visi ar džipiem un arī mēs apbraucām pa mīkstiem māliem un upi ar stāviem krastiem. Esam ciemā, kur pirms septiņiem gadiem tika uzsākta automašīnas GAZ mājupgādāšanas ekspedīcija Pasaules Jumta laikā.

3. augustā

2009-08-03,

Esam Nakchu prefektūrā! Daudz ceļu remontu ar saukli - labāk 100 ķīnieši nekā viens buldozers. Darbos piedalās arī sievietes. Vakarnakt sadzērām ar vietējiem.... :):):)

2. augustā

2009-08-02,

Esam Lhasa naktsklubā un izbaudām tibetiešu naktsdzīvi, dejojam... 21:02

Esam Lhasā, jau otro dienu :)

31. jūlijā

2009-07-31,

Esam Xigaze. Beidzot zemāk par 4000 metriem, tagad tusējamies!!! Šorīt dzērām jaka pienu, tas ir dziegan salds, bet govs piens tomēr daudz labāks. Šai Tibetas pusē meitenes daudz smukākas.... Uz ielām bērni diedelē naudu un ēdienu. Te ir ļoti daudz ceļu remonti. 20:26

29. jūlijā

2009-07-29,

Bijām pie Kailaša (Darchen), apbraucām ap Manasarova ezeru. Rītu sākām ar vienu no pasaules augstākajām pirtīm (4.6 km), kas darbojas no karstajiem avotiem Chiu ciemā. Ēdam muku maizi.... 12:16

Vispār jau te ir interesanti ļoti, satiksme, tirgus, vietējie cilvēki, KALNI-KALNI-KALNI un viss pārējais.

25. jūlijā

2009-07-25,

Nakšņojam pilsētā Ali, kuras otrs nosaukums ir Gar. Šeit ir pilnīgi cita pasaule! Tibeta ir ļoti skaista. Satiksme visaa Kjiinaa ir vienkārši drausmīga. :) 17:12

Esam iebraukuši Tibetā, visu laiku augstkalne, tiko dabūjām atsvaidzinošu peldi - Pangunjco ezerā (4,1 km). Esam jau labi aklimatizējušies. 10:25

Pie dziīvošanas 5km augstumā pierast gan nav viegli, tad kāds no dalībniekiem saka, ka "vate galvā", tad kādai mašīnai kaut kas notiek...

22. jūlijā

2009-07-22,

Rīta agrumā izbraucām no Kašgaras, iebraucām Yarkandā, pēcāk Kargelik, nakšņojam Kunj-lunj kalnos 3000m augstumā.
Visi esam dzīvi un veseli, ir komunikācijas problēmas (vietējās varas iestādes slēgušas telefona sakarus un internetu ar ārpasauli). Aplūkojām zelta mošeju. Interesanti, ka vienā benzīntankā bija ar ķēdi pieķēdēts kaķis pie radiatora :) Vispār, Ķīna ir pilnīgi cita pasaule, atbrauciet, ieraudzīsiet!

20. jūlijā

2009-07-20,

Esam Ķīnā :) Mums ir gids Abduls. Robežsargiem ir kalašņikova automāti. Kratīšana uz robežas nebija pārāk briesmīga. Te ir ļoti putekļains un slikts ceļš. Gara auto rinda Ķīnā ieved metāllūžņus. Visapkārt kalni. 13:27

19. jūlijā

2009-07-19,

Esam 3800 metru augstumā pie Ķīnas robežas Kirgistānā. Sniegu neredz, bet ir ļoti auksti.  Līdz robežai mūs atvilka :) Vienam auto ar degvielas sistēmu nelielas problēmas. Rīt iebrauksim Ķīnā. Tagad guļam, ir auksti.... 22:08 19-07-2009

Mostamies pie Isikula. Mierīga diena. Visapkārt paveras ļoti skaisti skati. Abās pusēs kalni ar sniegotām virsotnēm. Nobraukti jau 5000 km. 10:23

18. jūlijā

2009-07-18,

Iebraucām Kemin ciemā, ir jau vakars. Kirgizi ir daudz rosīgāki par kazahiem, viņiem ir labāki auto, daudz siena ķīpu, priekšvēlēšanu reklāmas. Kazahstānas robeža ir noteikta pa upi. Bērni robežpunktā naudu diedelēja.... 17:58

Esam Kirgīzijā.... Vakars, bet baisi karsts. Robeža aizdomīga, bet tikām cauri ātri. Vienīgi visādi mazie zaglēni gribēja tikt mašīnā. 15:49

Esam uz Kirgīzijas robežas. Te ir ļoti karsts - dienvidi. Visi vietējie prasa, kurp braucam un kas pa mašīnām.... 13:15

Vakarnakt iebraucām Almaatas lidostā. Tur arī nakšņojām. Šorīt mums pievienojās jauni dalībnieki un 2. posms ir sācies! 9:01

17. jūlijā

2009-07-17,

Braucam gar Baikanurezeru, te ir ļoti karsts apkārt tukša stepe un garš ezers. Mūs apturēja policija, prasīja par zilumiem, tad baigi lamājās par bandītiem, kas Kazahstānas tēlu bojā. 17:23

Esam iebraukuši Karagandā! Kopā jau nobraukti 4500 km. 8:36

15.,16.jūlijā

2009-07-16, Harijs Sils

Mūsu lietā ir aizturēti 6 cilvēki, kam tika atsavinātas gandrīz visas mums nolaupītās mantas un nauda. Pa šīm piecām dienām uz viņiem sagatavotas lietas, kas šodien tiks nodotas prokuratūrai. Mēs izsakām pateicību Ceļinogradas Iekšlietu daļai un it sevišķi mūsu lietas izmeklētājam Ildaram Nasibuļinam. Nepārtrauktu un ļoti būtisku atbalstu mums šajās dienās sniedza Latvijas vēstniecības Kazahstānā personāls. Liels paldies konsulei Aldai Hoolai, vēstniekam Retam Plēsumam, Valdim Keišam un vēstniecības šoferim Andrejam, kuri nesavtīgi mums veltīja daudz sava laika un palīdzēja atrisināt daudzas problēmas, kas mums pašiem tik īsā laikā diez vai būtu pa spēkam. Paldies!!!!!!!

Turpinam ceļu!

14.jūlijā

2009-07-14, Harijs Sils

Nakti pavadījām Astanā Latvijas konsules Aldas Hoolas dzīvoklī, kur tikām laipni uzņemti. No rīta uzzinājām labas ziņas, ka ir aizturēti arī pārējie mums uzbrukušās bandas locekļi, kā arī viņiem atsavinātas gandrīz visas mums nolaupītās mantas. Izmeklēšana mūsu lietā norit paatrinātā tempā, bet vienalga ir ļoti darbietilpīga un šķiet, ka Ceļinogradas iekšlietu dāļa strādā pastiprinātā režīmā visu diennakti. Notiek aizdomās turamo nopratināšana pēc kuras mums viņi būs jāatpazīst. Kad to būsim izdarījuši iespējams varēsim saņemt atpakaļ nolaupītās mantas un doties tālāk. Cerams, ka tas notiks rīt.

Šodienas rīts pagāja apskatot Astanas centru, bet pēc tam apmeklējām Latvijas vēstniecību, kur tikāmies ar Latvijas vēstnieku Kazahstānā Retu Plēsumu.

13. jūlijā

2009-07-13, Harijs Sils

12. jūlijā pēc apmēram 16 stundu pārbrauciena no robežas mēs apstājāmies Tikris ciemā 40 kilometrus no Kazahstānas galvaspilsētas Astanas. Izlēmām pārgulēt mašīnās stāvlaukumā pie kafejnīcas un benzīntanka. Laukums tika apsargāts un mēs par stāvvietu samaksājām.

Pēc apstāšanās Valdis devās gulet teltī uz jumta, bet pārejie vakariņoja vienas mašīnas guļamnodalījumā. Pēc divdesmit minūtēm ap plkst.2 naktī mašīnā ielauzās četri ar nažiem bruņoti aziātiska izskata jaunekļi. Viņi nobloķēja mašīnas guļamnodalījumu, kurā atradāmies mēs. Pēc tam viņi no mašīnām nolaupīja gandrīz visu foto un video tehniku, kā arī naudu apmēram 2000 USD.

Šī uzbrukuma laikā vieglus miesas bojājumus guva Artis, Agris un Harijs. Viņi tika nogadāti slimnīcā Astanā un pēc izmeklēšanas no tās izrakstīti pēc pāris studām.

Šobrīd par notikušo ir ierosināta krimināllieta, un divi no uzbrucējiem aizturēti. Ir zināmas arī pārējo divu uzbrucēju personības un izsludināta plaša mēroga meklēšana. Ir atgūta daļa no nolaupītās tehnikas, bet pagaidām nav zināms, vai tā mums tiks atgriezta līdz tiesai, kas notiks pēc pāris mēnešiem.

Mums visu laiku aktīvu palīdzību sniedz Latvijas vēstniecība Astanā. Lielu pateicību gribam izteikt Latvijas konsulei Aldai Hoolai, kas jūtami uzlabo mūsu pašreizējo stāvokli.

Paredzams, ka jau trešdien turpnāsim ceļu un 16.07 sasniegsim Almaatu.

Ekspedīcijas Rīga - Melburna vadītājs Harijs Sils.

11. jūlijā

2009-07-11,

Beidzot tiekam Kazahstānā. Uz Krievijas robežas pārbaudīja diezgan civilizēt, bet te- ilgi un pamatīgi. Domājām, ka grib „kukuli”, taču izrādījās, ka grib oficiāli iekasēt. Visu ko skatīja un mērīja.

Krievijas plašumi pārauguši jaunā kvalitātē- viss absolūti plakans, līdz horizontam vienīgi apsētie lauki. Dzelzceļi un elektrolīnijas pazūd bezgalībā. Cik tālu skaties, visur zāle un šoseja priekšā. Ceļš gluds un tukšs.

Krievu šķībās koka mājeles ar zilajiem jumtiem nomaina mūra ēkas jau ar daudz retākiem ziliem akcentiem.

10. jūlijā

2009-07-10,

Esam Āzijā. Laikapstākļi visai vēsi, dubļains.

Pa ceļam ēdam lielākoties ēstuvēs vai arī ko ātri pagatavojamu.

Pēcpusdienā sākam stāvēt uz Krievijas-Kazahstānas robežas. Diezgan vēss, ap astoņiem vakarā, kad Latvijā sāk nedaudz krēslot, te jau tumsa.

9. jūlijā

2009-07-09,

Vēl aizvien ceļā. Un bažas rada neskaidrība vēl aizvien, vai tiksim vispār Ķīnā ielaisti. Urāli.

Krievijas ceļi kā tādi vietām labi, bet vietām drausmīgi, toties visi pārpildīti ar smagajām fūrēm.

8. jūlijā

2009-07-08,

Esam ceļā uz Ufu pie profesora Ernesta Muldašova.

1993. gadā, Acu un plastiskās ķirurģijas centra direktors Ufā, oftalmologs, profesors E.Muldašovs kopā ar domubiedriem bija izstrādājis datorprogrammu cilvēka acu ģeometrisko parametru analīzei. Šo jauno oftalmoloģijas virzienu viņš nodēvēja par oftalmoģeometriju. Ar šīs metodes palīdzību viņš izpētīja visu cilvēku rasu acis un izskaitļoja, ka vidēji statistiskās acis lokalizējās Tibetā. Profesors Ernests Muldašovs secināja, ka cilvēce radusies Tibetā. Viņš pat izveidoja oftalmoģeometrisko karti, kurā iezīmēja četrus galvenos cilvēces migrācijas ceļus no Tibetas (karte ir apskatāma viņa grāmatā "No Kā Mēs Esam Cēlušies.").

Un pienācis laiks izmēģināt roku braukšanā ne tikai pieredzējušajiem šoferīšiem, ko Artis ar lielu prieku arī dara.

7. jūlijā

2009-07-07,

Pēc pāris stundām miega jau plkst.5.00 izbraucām. Tehniskās problēmas liek par sevi manīt, vienos remontos. Ceļu segums bedrains, kas bija manāms jau ekspedīcijas sākumā. Blakus prieciņu nekādu- ceļmalu kafejnīcas apkalpotājas visai nelaipnas un piedevām nesmukas, vai otrādi, jā- viss kā padomju laikos.

Pabaudījām Maskavas sastrēgumus un nakšņojam vakarā pie ceļotāja Pāvela Ivanoviča.

6. Jūlijā

2009-07-06,

Abu ekspedīcijas ekipāžu izbraukšana. No plkst.14.00 Krastmalā netālu no Lielā Kristapa vēl pa kādai intervijai, atvadīšanās no draugiem un tuviniekiem un tad jau ceļā. Sajūtas nereālās, it īpaši tiem, kas pirmoreiz piedalās ekspedīcijas braucienā kā tādā. Darbs ir ieguldīts milzīgs, lai ugunsdzēsēju mašīnas savestu tehniskā kārtībā, tomēr dažam no pavadītājiem jau rodas šaubas un tiek izteikts pa kādam jokam, vai gan brauciena dalībnieki vispār tikšot līdz Latvijas robežai.

Esam pretimnākoši un ceļā līdz robežai paspējam pavizināt stopētājus. Ap plkst.23.00 jau esam pie Latvijas-Krievijas robežas. Bet pirms tam vēl iebraucām pie mūsu Ķīnas valodas tulka Agitas, kur mūs cienāja ar gaļu un sieru no Tibetas, jāatzīst diezgan neēdami, lai neteiktu pretīgi. Robežu šķērsojam bez aizķeršanās un ātri. Braucam vēl pa Maskavas šoseju, ap diviem naktī ejam gulēt.